Logā iespīdēja spoža pavasara saule, kas modināja Nauri no miega, un viņš atvēra acis. Ilgi nedomādams, viņš piecēlās, saģērbās, saklāja gultu un devās uz virtuvi, lai pagatavotu brokastis. Iegājis virtuvē, viņš uzmeta aci pulkstenim un konstatēja, ka ir nedaudz aizgulējies, jo pulkstenis rādīja jau divpadsmit. Pēc stundas viņam bija jādodas ceļā, tomēr tas nekļuva par iemeslu stresam - viņš nesteidzīgi sasmērēja sviestmaizes un uztaisīja gardu piparmētru tēju. Galds, pie kura Nauris brokastoja, atradās pie paša virtuves loga. Nauris ēda un paralēli vēroja dabas atmodu - ārā lidinājās putni un kokiem bija izplaukušas pirmās lapas. Viņš uzmeta aci termometra stabiņam, kas vēstīja, ka gaiss ir sasilis līdz divdesmit diviem grādiem pēc Celsija skalas. Kad brokastis bija ieturētas, Nauris nomazgāja traukus un devās krāmēt somu. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad viņš jau slēdza ciet durvis un raitā solī devās lejā. Kad Nauris izgāja laukā, viņa sejā atplauka smaids - laiks bija burvīgs! Viņam garām, lēni un graciozi, palidoja pirmais pavasara tauriņš - tas bija koši dzeltenā krāsā. Uz zemes viņš ieraudzīja skudru, kas uz pūzni neatlaidīgi vilka nupat atrasto kukaini. Putnu dziesmas, saules stari un siltais pavasara vējš tikai pastiprināja mirkli - pavasaris nudien bija sācies!
Pēc mirkļa piebrauca arī Naura mamma, viņš iesēdās mašīnā, piesprādzējās un brīvdienu ceļojums varēja sākties. Plāns bija apciemot vecvecākus Latgalē, tāpēc bija jāapbruņojās ar pacietību - ceļš solījās būt vismaz trīs stundas garš. Nauris vēroja logam garām slīdošo ainavu, līdz pēkšņi auto apstājās. Naura mamma bija nolēmusi piestāt Ogrē un nopirkt katram pa saldējumam. Nauris iesteidzās veikalā un lūkoja pēc sava iecienītā Druvas saldējuma ar valriekstu garšu. Trīsdesmit piecu santīmu vērtais saldējums tika atrasts, veiksmīgi nopirkts un ceļojums varēja turpināties. Pēc tam, kad Nauris bija notiesājis saldējumu, viņš nemanot iesnaudās. Miegu pārtrauca automašīnas taures skaņa - Naura mamma signalizēja kaimiņmājas sunim, kas bija nostājies uz piebraucamā ceļa, rēja un nevēlējās viņus laist tālāk. Taures skaņa viņu sabaidīja, kas arī bija gana liela motivācija paiet ceļa malā. Abi varēja turpināt ceļu. Naura vecvecāku māja atradās piecsimt metrus tālāk - tā bija klasiska lauku viensēta, kas atradās meža malā. Salīdzinot ar Rīgu, šeit bija īsta miera osta, kurā pietrūka vien buru kuģis. Klusums un nesteidzīga ikdiena - tā Nauris raksturotu šo vietu. Viņam šī vieta ārkārtīgi patika, tādēļ viņš izbaudīja katru dienu, ko varēja šeit pavadīt.
Laukā iznāca ome, kas abus sveica un aicināja iekšā. Par godu ģimenes atbraukšanai tika izcepts gards kliņģeris, kura smaržu Nauris sajuta vēl pirms bija paguvis ieiet iekšā. Opis risināja krustvārdu mīklu un šķietami bija piemirsis faktu, ka gaidāmi ciemiņi, un, kaut arī nedaudz apmulsis, tomēr no priecīgs sveicināja Nauri ar viņa mammu, kad tie ienāca viesistabā. Naura mamma palika līdz vakariņām un pēc tam devās atpakaļ uz Rīgu. Par cik Nauris bija labi izgulējies no rīta, un vēl nedaudz pa ceļam, viņam miegs īpaši nenāca. Viņš apsēdās uz gultas, kas atradās līdzās logam, un vēroja ainavu. Tālumā, lauka vidū, varēja saskatīt dižozolu. Tajā pirms vairākiem gadiem Nauris kopā ar opi bija iekāris šūpoles. Intereses mākts viņš uzvilka jaku, paņēma lukturīti un devās turp. Par cik ārā jau krēsloja, šūpoles viņš ieraudzīja tikai tad, kad jau teju bija klāt. Viņš bija priecīgs, ka tās joprojām atradās turpat. Nauris apsēdās un pakavējās bērnības atmiņās. Apkārt valdīja absolūts klusums, līdz brīdim, kad netālu sāka čabēt zāle. Nauris nedaudz sabijās, tāpēc ieslēdza līdz paņemto lukturi un spīdināja to trokšņa avota virzienā. Vaininieks izrādījās ezis, kurš bija devies nakts apgaitā, meklējot ko garšīgu. Nauris brīdi pavēroja eža gaitas, bet tad soļoja mājup. Rīt solījās būt gara diena.
Saldo miegu pārtrauca omes aicinājums pusdienās. Jā - Nauris atkal bija aizgulējies. Naurim atlika vien izberzēt acis, saģērbties un doties brokastot, kamēr vecvecāki jau pusdienoja. Gulta palika neklāta. Šeit Nauris atļāvās paslinkot nedaudz vairāk kā Rīgā. Naura vecvecākiem bija dažādas dīvainas un Naurim nesaprotamas tradīcijas. Viņi agri cēlās, darīja lauku darbus, tāpēc pusdienas ieturēja jau vienos. Opis svētdienās pie pusdienām dzēra kausu alus un pārrunāja nedēļas laikā notikušo. Kad pusdienas bija galā, Naura vecvecāki parasti devās gulēt diendusu. Nauris diendusu mēdza gulēt tikai matemātikas stundās. Lai nu kā - bija laiks doties ārā. Naura brīvdienas galvenais uzdevums bija izvietot slēpni. Pēc brokastīm viņš sakrāmēja somā visu nepieciešamo un devās ceļā. Plāns bija nonākt pie pamestas mājas, dažus kilometrus tālāk. Tā bija senlaicīga būda ar karūsu dīķi tai līdzās. Naurim tā likās lieliska vieta slēpnim. Lai tur nonāktu, bija jāiet cauri mežam un tad jāšķērso pļava. Mežs problēmas nesagādāja, taču pļavā ganījās kādas septiņdesmit govis, tādēļ Naurim nācās meklēt apkārtceļu. Kad viņš beidzot nonāca galā, viņu pārņēma vilšanās un neliels apjukums - ducis svaigi stādītu priežu stādu pie piebraucamā ceļa, svaigi nokrāsota pastkastīte un sarkans auto. Naurim kļuva skaidrs, ka pamestā būda vairs nemaz nav tik pamesta, tāpēc nācās domāt ko citu. Vienīgā alternatīva, kas viņam ienāca prātā, bija pamests ūdenstornis austrumu virzienā. Nācās iet kādu gabalu uz priekšu un tad cauri meža izcirtumam. Izcirtuma otrā pusē bija klajš laukums ar ūdenstorni. Agrāk tur bija bijusi daudzdzīvokļu māja, taču tagad tā bija likvidēta. Nauris bija dzirdējis, ka torni saglabāja, jo tam līdzās grasījās celt jaunu māju, taču pienāca krīze un būvniecības plāni izpalika. Nauris jutās drošs, ka torņa tuvākā apkārtne netiks apdzīvota vēl vismaz piecus gadus, un šeit būs pat labāka vieta slēpnim par pamesto būdu.
Viņš kāpa augšā, bet tad satrūkās, jo tur atradās stārķa ligzda. Viņš bija pārliecināts, ka arī pats stārķis varētu būt kaut kur tuvumā, tāpēc steidzīgi kāpa atpakaļ lejā. Diemžēl, nācās svītrot arī šo vietu, kaut arī no torņa pavērtos lielisks skats uz apkārtni. Atlika tikai pēdējais variants - slēpni paslēpt pie vietējās baznīcas. Trīs kilometri un Nauris bija klāt. Baznīca jauka, vien Pēterbaznīcas gaiļa vietā tās spicē atradās pavisam parasts krusts. Un tā noteikti bija daudz zemāka par Pēterbaznīcu. Un noteikti nebija tik apmeklēta kā Pēterbaznīca, bet tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ tur izlikt slēpni. Nauris šo vietu vēlējās parādīt tiem, kas par to pat nenojauta. Baznīcai līdzās atradās neliela laukakmeņu kaudze. Nauris nolēma, ka slēpni slēps tieši tur, jo tā tur atradās jau gadiem. Viņš cerēja, ka tā tas saglabāsies arī turpmāk, un slēpņa pastāvēšana netiks apdraudēta. Kastītē viņš ielika viesugrāmatu, pildspalvu, trīs čiekurus, ko bija salasījis pa ceļam, baltu gliemežvāku un metamo kauliņu. Naurim šķita, ka tās būs jaukas lietiņas apmaiņai. Slēpni viņš ielika spraugā starp lielākajiem laukakmeņiem, un to aizsedza ar lapu kaudzi. Ar telefona palīdzību viņš uzņēma koordinātas un devās mājup. Protams, pie mājas jau stāvēja Naura mammas mašīna. Tas nozīmēja tikai vienu - brīvdienas ir galā un laiks doties atpakaļ uz Rīgu. Nauris par to nepriecājās, tomēr zināja, ka drīz atkal atgriezīsies...
Naurim matemātika pieklibo. Un kā ir ar Tevi? Saskaiti un iegūsti ABC!
Slēpnis atrodas ABC metru un ABC° azimuta virzienā no dotajām koordinātām.